Vīriešu neauglības ģenētiskie iemesli

Reproduktīvie traucējumu pamatā ir daudz un dažādi iemesli, kuros iesaistīti gan apkārtējās vides, gan ģenētiski faktori.

Aizvien vairāk pētījumu pierāda, ka neauglības procesā lielā mērā iesaistītas tieši ģenētiskas izmaiņas, kuras negatīvi ietekmē gan dzimumšūnu, gan embriju attīstību. Mūsdienās pieejamas vairākas DNS testēšanas tehnoloģijas, kuras sniedz jaunas iespējas neauglības ārstēšanā un mākslīgajā apaugļošanā.

Vīriešu neauglības tipus iedala pēc spermatozoīdu daudzuma, formas un kustīguma:

• normozoospermija – normāls spermatzoīdu daudzums un izskats;
• oligozoospermija - samazināta spermatozoīdu koncentrācija;
• astenozoospermija – samazināts kustīgums;
• teratozoospermija – izmainīta spermatozoīdu forma;
• oligoastenoteratozoospermija (OAT) – izmainīti visi trīs parametri;
• azoospermija – ejakulātā nav atrodami spermatozoīdi;
• aspermija – ejakulāta nav vispār.

Azoospermiju iedala pēc sēklvadu caurlaidības:

• neobstruktīva – sēklvadi nav nosprostoti;
• obstruktīva – sēklvadi nav izveidojušies vai ir nosprostoti.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, vīriešu neauglība sastāda 40-50% no visiem neauglības gadījumiem.

Pēc Eiropas un Amerikas Reproduktoloģijas biedrību vadlīnijām, vīriešu neauglības ģenētiskajā diagnostikā noteikti jāiekļauj kariotipa analīze, AZF (azoospermijas faktors) reģionu mikrodelēciju noteikšana, kā arī CFTR (Cystic fibrosis transmembrane conductance regulator) gēna biežāko alēlisko variantu noteikšana. Diemžēl šīs diagnostikas vadlīnijas spēj atklāt tikai 20% visus vīriešu neauglības ģenētiskos iemeslus, tāpēc padziļinātai izmeklēšanai arvien vairāk pielieto NGS jeb nākamās paaudzes sekvenēšanu.

Kariotipa analīze ir veselu hromosomu analīze. Visbiežākā hromosomālā izmaiņa, kas sastāda apmēram 11% visu azoospermijas gadījumu, ir Klainfeltera sindroms, kurā vīrietim ir divas X hromosomas (47,XXY). Reti sastopams hromosomāls neauglības iemesls ir 46,XX sindroms vīrietim, kura gadījumā trūkst Y hromosomas gēnu, kas nozīmīgi spermatoģenēzē. Neauglīgu vīriešu kariotipā novērojamas arī translokācijas jeb dažādu hromosonu reģionu apmainīšanās vietām. Šādu translokāciju nesēju spermatozoīdos ir izmainīts ģenētiskais materiāls, kas var būt par iemeslu embrija bojāejai vai slimam mazulim.

AZF reģioni atrodas Y hromosomā un satur gēnus, kas svarīgi spermatozoīdu veidošanās procesā. Y hromosomas AZF reģionu izzušana (delēcija jeb “izgriešanās”) ir viens no biežākajiem vīriešu neauglības iemesliem, un ir pamatā 2 - 10% visu neobstruktīvas azoospermijas gadījumu.

CBAVD (Congenital Bilateral Absence of the Vas Deferens) ir patoloģija, kurā nav izveidojies sēklas izsviedējvads, un ir iemesls obstruktīvai azoospermijai. Visbiežākais šī stāvokļa ģenētiskais iemesls ir CFTR gēna izmaiņas. Lai gan cistiskā fibroze ir autosomāli recesīva slimība (mutācijas ir abās gēna alēlēs), turklāt ļoti smaga un letāla, viena CFTR varianta nesēji ir vispārēji veseli, taču bez attīstītiem sēklvadiem.

Lielu daļu no vīriešu neauglības ģenētiskajiem iemesliem sastāda nepārmantotas, bet organismā jaunizveidojušās (de novo) izmaiņas gan visos ķermeņa audos, gan tikai dzimumorgānos un spermatozoīdos – gonadālais mozaīcisms. Katra atsevišķi šī izmaiņa ir reta, taču gēnu, kas iesaistīti spermatoģenēzē, ir daudz, tādēļ patiesais vīriešu neauglības ģenētisko iemeslu skaits varētu būt daudz lielāks. Šādi varianti izraisa plašu spermatozoīdu anomāliju spektru. Šādos gadījumos nepieciešama NGS metodika – ir pieejami vīriešu neauglības ģenētiskie testi, kas vienlaicīgi iekļauj vairāku gēnu analīzi, sniedzot daudz vairāk informācijas par standarta metodēm – kariotipa, AZF un CFTR izmeklēšanu. Pateicoties neauglības speciālistu augošajai pieredzei un zināšanām, kā arī straujajai tehnoloģiju attīstībai, neauglības ģenētisko iemeslu atrašana kļūst vieglāka, kā arī izmaksu ziņā draudzīgāka.